Mūsu mājupceļš veda caur Glenko, ļoti skaistu aizu dienvidrietumos. Glens, ja nekļūdos, gēlu valodā nozīmē "ieleja". Es laikam vēl nebiju minējis, bet viena no valodām Skotijā — gēlu, no ķeltu valodu saimes, no kurām plaši pazīstama ir vēl tikai īru. Runātāju tagad nav tik daudz, ap septiņdesmit tūkstošiem, bet viņu skaits vismaz nesarūk. Tiek veikti pasākumi, apmēram kā pie mums ar latgaliešu valodu, tikai nopietnāki. Radio, TV, prese un mājaslapas tiek izdotas, ceļa zīmes un norādes tiek dublētas, skolās to var apgūt, un tā tālāk. Pat uz policijas auto ir rakstīts TODO. Valoda ir skaista, bet tiem, kam angļu ir dzimtā, diezgan pasmaga. Stefans mēģināja to apgūt, bet aizķērās, kad saprata, ka vārdu secība teikumā var būt dažāda, un no secības ir atkarīga jēga. Krievu valodā, principā, ir tāpat.
Vēl atcerējos, ka Stefans, neskaitot seriālu Outlander, bieži vilka vēsturiskas un mītiskas paralēles ar Gredzenu pavēlnieku un Troņu spēli. Pavisam maza pēdējās daļiņa tika filmēta Skotijā. Kad producenti saprata, cik izmaksā filmēšana ainām ar līdzīgu dabu, fiksi notinās uz Īriju. Pieminu es to drīzāk, lai paskaidrotu lūk ko. Troņu spēle jau ir kļuvusi par klasisku masu kultūras daļu. Turklāt tā, ka pat indieši, kad Stefans apvaicājās, vai viņi atceras vienu vai otru ainu vai aktierus, korī auroja: «Jāāāā».
Vispirms mēs apmeklējām Otrā pasaules kara karavīru memoriālu. Uzstādīts skaistā vietā. Kad pieminekļus biezā slānī sasprauž pilsētās, tad sanāk pagarlaicīgi, to tur ir par daudz. Bet te parādās dažādība, un vairāk patosa, un ir iemesls izkāpt no mašīnas. Atbalstu.
Tālāk nonācām Fortviljamas pilsētiņā, kas slavena ar to, ka šeit sākas (vai beidzas) vairāku dienu haikinga maršruts West Highland Way. Tur es nedaudz pastaigājos, un, kad jau bija laiks doties prom, blakus ejoša neliela auguma meitene adītā cepurītē un ar ģitāru apjautājās, kādā valodā es runāju. Es no brīnumiem pārjautāju, pēc tam atbildēju, ka krieviski, bet esmu no Latvijas. Man neapnīk to skaidrot un uzsvērt. Pēdējā laikā nedaudz liekuļoju un skaidroju, ka runāju trīs valodās: latviešu, krievu un angļu. Tā, protams, būtu patiesība, ja es latviešu valodu vispār savā dzīvē izmantotu ārpus saziņas ar Anitu.
Mēs pārmijām pāris frāzes, un es uzzināju, ka meitene ir vietējā, tieši no Glenko, un, uzzinājusi, ka es dodos uz turieni, uzaicināja mani uz labas grupas koncertu klubā. Ģitāra viņai vajadzīga, lai rakstītu dziesmas ar pseidonīmu Howdo bean. Es tā arī lāgā nepaklausījos, tāpēc izlabosim to kopā. Diemžēl, tiklīdz es beidzot sastapu sieviešu dzimuma būtni, tā uzreiz bija laiks tīties projām. Netaisnīgi.
Tikko paspēju ieskriet busiņā, kad sākās pamatīgs gāziens, un turpinājās akurāt līdz mūsu nākamajai pieturai. Tātad, ar sieviešu dzimumu neveicas, toties ar laikapstākļiem — lūdzu.
Glenko tik tiešām ir baigais skaistums, lai gan, runā, ka Skajas sala ir krutāka, bet ziemeļos ir vietas vēl skaistākas!
Tā, būtībā, arī beidzās tūre uz Invernesu. Tas bija svētdienas vakarā. Šajā dienā es nostaigāju 13km, bet nākamajā stingri nolēmu aiziet pie ārsta, jo kāja nepārgāja.
Stefans ir lielisks gids, un es priecājos, ka mums trāpījās tieši viņš. Man ir maz pieredzes, jo savā dzīvē ar gidu biju ceļojis tikai tad, kad biju pusaudzis — uz Norvēģiju un Vāciju.
Dima te teica, kāpēc gan gidu, ja visa infa ir tiešsaistē vai grāmatās. Es atbildu, ka cilvēciska saskarsme ir patīkamāka, gidam var uzdot jautājumus. Gariks piebilda, ka gids arī izklāsta apkopotu informāciju par to, ko tu redzi apkārt, vai svarīgākā un interesantākā vēsturisko kopsavilkumu, bet grāmatās nāksies pašam meklēt. Tas viss patiešām tā arī izrādījās. Es nekļuvu par tūru fanu, bet jau mazāk uzskatu, ka vienmēr jāceļo pašam. Pilnīgi mierīgi var izmantot kompāniju, ja to prasa termiņi vai ir vēl kādi iemesli, un atļauj finanses.
Kā man gāja ar britu medicīnu, un ar ko tas beidzās, uzzināsiet nākamajā daļā.